Komandā vēlējāmies saliedēšanās pasākumu, bet ko vairāk kā tikai pasēdēt restorānā. Vēlējāmies dziļāk ko uzzināt viens par otru. No darba devēja atnāca informācija par šādu jaunu pakalpojumu Latvijā kā Meža terapija. Pirmās nodarbības ieguvums visnotaļ bija dziļš miers, kas pēdējā skrienošajā gadā bija tieši tas, kas mums bija nepieciešams. Noteikti ieteiktu Lauras palīdzību arī citiem, komandām, kad tās jau ir samērā tuvas un vienkārši kārojas citādāka pieredze. Noteikti iesaku doties arī individuālās nodarbībās, jo prakse pamatā ir darbs ar sevi un refleksija.

Pārgājienus uzskatu kā terapiju, kad atslēgties no ikdienas un pabūt pie dabas vairāk, nekā pilsētvidē. Šī nodarbība bija ar pievienoto vērtību – kā atvērt vairāk radošos procesus. Procesi šodien notika ļoti intensīvi. Vienu procesu pabeidzu un jau bija rezultāts – ziņa, kas atnāca uzreiz. Paņemšu līdzi to, kad pati dodos viena vai ar kādu kopā dabā, jau tad piefiksēt kladē vai audioziņā to, kas ar mani notiek, uzreiz, jo tas ir tas vērtīgākais mirklis.

Nodarbībā man patika izvēlētā meža taka, miers, klusums, atpūta no ikdienas steigas un pienākumiem, atausušās bērnības atmiņas, dabas skatu daudzveidība. Vērtīgākā atziņa, kā atdot dabai to, ko pašam nevajag un negribās, un palūgt to, kas pietrūkst un kas nepieciešams. Atziņa, ka pasakoties un uzticoties dabai, es varu būt pasargāta un meža iemītnieku pavadīta. Lai kā negribētos, un liktos, ka nav laika un viss kaut kas ir jādara, ir ,iesākumā, kaut vai ar varu, sevi jāaizvelk ārā, pie dabas, uz mežu, uz pļavu, jo tas uzlādē, atbrīvo prātu, nomierina. Un ar laiku, tas varētu kļūt par vienu kolosālu ieradumu, bez kura nevar dzīvot.